Ar Lindas Šmites darbiem iepriekš nebiju pazīstama, zināju tikai
par grāmatu “Rainītis” (vēl manā lasāmo grāmatu sarakstā), taču autores
bibliogrāfija ir krietni plašāka. Citus “Vakara
romānus” līdz šim arī nebiju lasījusi.
Romāna “Bez adatas” darbība risinās Pļavniekos. Izņemot Klāva Elsberga pazīstamo Pļavnieku dzejas ciklu, uz ko romānā vairākkārt atsaucas arī L.Šmite, citu autoru darbos neesmu piefiksējusi, ka galvenā darbība tiktu tēlota šajā mikrorajonā. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc vēlējos šo darbu izlasīt, jo dzīvojot starp Purvciemu un Pļavniekiem, ir pazīstama šo mikrorajonu savdabība.
“Mums Pļavniekos it kā
ir viss: dārgi jumti virs galvām, pilni lielveikalu iepirkumu rati, automašīnu
krelles ap deviņstāvu namu garajiem kakliem, no kredītkartēm, maksāšanas un
atlaižu kartēm uzblīduši maki. Ir grūti iepriecināmi bērni rotaļu laukumos,
sunīši saitītēs, nevienam nevajadzīgi kaķi, mūžam ķērcošas kaijas, kas driskās
plēš pilsētas rīta klusumu, aci no pieres izknābt gatavi kovārņi, kopīgi svētki
un katram savējie ar grandiozu salūtu ik nedēļas nogali naksnīgajās debesīs.”
(206.lpp.). Tik tiešām, salūtus te var baudīt katru nedēļu.
Galvenā varone Nelle, pensionāre un izbijusi šuvēja, dzīvo
kādā no padomju laika blokmājas vienistabas dzīvokļiem un sien (bez šķērēm, bez
adatām) no audumiem talismanus – lupatu lellītes, lai palīdzētu līdzcilvēkiem,
kuriem ir kādas problēmas un bēdas. Nelles dzīvē ir gan “lupatiņu svētdiena”,
gan “čaukstoša zīda otrdiena”, gan “nenosakāma materiāla sestdiena”. Nelles
logu rotā lelles, kas liek garāmgājējiem ikdienas skrējienā uz brīdi apstāties.
L.Šmitei izdevies notvert
Pļavnieku sajūtu un Pļavnieku reālijas. Romānā attēlota nostalģija pēc
aizgājušajiem laikiem un aizgājušajām idejām, kuras bieži un pat pārspīlēti
atminas pensionāres, kurām “zāle bija zaļāka un debesis zilākas” jaunības
laikos padomju gados. Un viņas nespēj pierast pie pašlaik esošās situācijas. Attēlota
tāda kā divu pasauļu un uzskatu sadursme, tiesa gan – brīžiem ļoti stereotipiska un
paredzama, tāpēc tas traucēja izbaudīt romānu.
Nākamais būtiskais akcents romānā ir cilvēku savstarpējās attiecības
− diezgan atsvešinātas attiecības. Nelli uzmeklē dažādi cilvēki,
kuriem vajag pārdabisku spēku palīdzību sasietu lellīšu veidolā – mīlestības pārdzīvojumu,
alkoholisma un citu iemeslu dēļ. Nelle tiek uzskatīta par Pļavnieku dziednieci.
Viņa palīdz līdzcilvēkiem, bet arī atsaka palīdzību, jo atbildību par savu
dzīvi tie sāk pārnest uz Nelles pleciem. Dusmojas, ja viņa nav mājās, ja never
vaļā durvis un nepalīdz, bet patiesībā Nelle viņiem ir svešiniece. Diezgan
vientuļa krievu tautības sieviete, kurai pašai dzīvē ir daudz nepiepildītu ilgu.
“Bez adatas” nelielais grāmatas formāts un vēstījums ir piemērots
gan atpūtas, gan pārdomu brīžiem. Un gan jau katram ir kāds talismans, kas mūsuprāt,
palīdz. Kādam tas ir kastanis kabatā, kādam lupatu lellīte − varbūt Nelles
sietā?
Izdevniecība “Latvijas Mediji”, 2020.g.