Pirms Ingas Gailes romāna “Rakstītāja” droši vien daudzi pamanīja, ka “Zvaigzne ABC” izdevusi vēl kādu darbu par Ivandi Kaiju − Jāņa Ūdra “Ivande Kaija. Sievietes dzelme”. Abi romāni lasītāju iepazīstina ar Antoniju Lūkinu jeb Ivandi Kaiju – latviešu rakstnieci un sieviešu tiesību aktīvisti. Tas, ka divi atšķirīgi autori īsā laika posmā pievērsušies vienas personības izpētei, jau vien rosina vēlmi ātrāk izlasīt/uzzināt, kas tad ir I.Kaija, ar ko viņa bija un ir nozīmīga. Ņemot vērā atsauksmes par otra darba literāro kvalitāti, devu priekšroku I.Gailes “Rakstītājai” − latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekta “Es esmu…” sērijas otrajai grāmatai.
Romāns nav tikai par rakstīšanu un ar to saistīto, kā varētu šķist pēc grāmatas nosaukuma. Romāns ir par sievietes pasauli, par viņas vietu sabiedrībā, pienākumiem, kas ir pretrunā ar patiesajām jūtām un vēlmēm, par seksualitāti. Par atļaušanos vairāk nekā kādam varētu šķist pieklājīgi un pieņemami. I.Kaijas “Iedzimtais grēks” savulaik tika uztverts par pietiekami skandalozu − I.Kaija atļāvās runāt par to, kas ir svarīgs sievietei – neatkarību, iespējām izvēlēties, savu seksualitāti.
"Varētu šķist, ka vārdu mums apkārt ir kā jūra, tie plūst un viļņojas, tie var mūs noslīcināt un izmest krastā kā vaļus vai zivteles. Tas materiālais, no kura veidojas rakstītais vārds, ir visur. Tāpēc arī nereti šķiet, ka rakstīt var jebkurš. Īstenībā tā arī ir: rakstīt var jebkurš, kurš to vēlas.” (5.lpp.). Mūsdienās tāda sajūta patiešām ir, taču droši vien grūti iztēloties, kādas bija problēmas un grūtības sievietei autorei, savas pārliecības paudējai, kura brīvi atļaujas runāt par sev svarīgiem tematiem gandrīz vairāk nekā pirms simts gadiem.
I.Gaile ir sapludinājusi I.Kaijas dienasgrāmatas fragmentus ar savu vēstījumu un domu plūdumu, tāpēc šķiet, ka veiksmīgi romānā satikušās divas “rakstītājas”. “Tas, ko es pierakstīju, varbūt notika citādi. Vai arī cits cilvēks būtu pierakstījis ko citu. Bet es pierakstīju šo darbu. Rakstītāja.” (6.lpp.).
Romāns nav tikai par rakstīšanu un ar to saistīto, kā varētu šķist pēc grāmatas nosaukuma. Romāns ir par sievietes pasauli, par viņas vietu sabiedrībā, pienākumiem, kas ir pretrunā ar patiesajām jūtām un vēlmēm, par seksualitāti. Par atļaušanos vairāk nekā kādam varētu šķist pieklājīgi un pieņemami. I.Kaijas “Iedzimtais grēks” savulaik tika uztverts par pietiekami skandalozu − I.Kaija atļāvās runāt par to, kas ir svarīgs sievietei – neatkarību, iespējām izvēlēties, savu seksualitāti.
"Varētu šķist, ka vārdu mums apkārt ir kā jūra, tie plūst un viļņojas, tie var mūs noslīcināt un izmest krastā kā vaļus vai zivteles. Tas materiālais, no kura veidojas rakstītais vārds, ir visur. Tāpēc arī nereti šķiet, ka rakstīt var jebkurš. Īstenībā tā arī ir: rakstīt var jebkurš, kurš to vēlas.” (5.lpp.). Mūsdienās tāda sajūta patiešām ir, taču droši vien grūti iztēloties, kādas bija problēmas un grūtības sievietei autorei, savas pārliecības paudējai, kura brīvi atļaujas runāt par sev svarīgiem tematiem gandrīz vairāk nekā pirms simts gadiem.
I.Gaile ir sapludinājusi I.Kaijas dienasgrāmatas fragmentus ar savu vēstījumu un domu plūdumu, tāpēc šķiet, ka veiksmīgi romānā satikušās divas “rakstītājas”. “Tas, ko es pierakstīju, varbūt notika citādi. Vai arī cits cilvēks būtu pierakstījis ko citu. Bet es pierakstīju šo darbu. Rakstītāja.” (6.lpp.).
Manuprāt, I.Gaile ir uzrakstījusi pietiekami interesantu romānu par spilgtu un iedvesmojošu sievieti, lai tiem, kas vēl nav pazīstami ne ar I.Kaijas, ne ar I.Gailes tekstiem, rastos vēlme izlasīt šo rakstnieču darbus – I.Kaijas “Iedzimto grēku” (grāmata pieejama 3td.lv E-grāmatu bibliotēkā) vai, piemēram, I.Gailes “Skaistās”. Ar nepacietību gaidu "Es esmu..." sērijas grāmatu par Aspaziju.
Izdevniecība Dienas Grāmata, 2020.g.