Vācu rakstnieces Judītes Mērčantas psiholoģiskās spriedzes
romāns “Elpo” lasītajam radīs ilūziju, ka viņš visu ir lieliski sapratis,
taču nākamajā brīdī būs spiests to apšaubīt.
Galvenā varone Nīle ir laimīga kopā ar mīļoto vīrieti Benu, taču kādu dienu Bens pēkšņi pazūd. Nīle zina, ka abi kopā iegāja veikalā, bet pēc brīža Bens tuvākajā apkārtnē vairs nav atrodams, nav nekādu pavedienu. “Tu vari skriet vienā virzienā vai otrā. Abos vienlaikus ne. Un, ja izlemsi nepareizi, ja skriesi neīstajā virzienā, tas otrs arvien vairāk attālināsies. Izlemt. Ir tik grūti izlemt.” (9.lpp.). Uz telefona zvaniem Bens Nīlei arī neatbild. "Mūsu noteikums bija: atstāj ieslēgtu mobilo! [..] Kad jutu, ka sāku šaubīties, man bija jāvar viņam pajautāt, vai arī viņš šaubās. Lai viņš vaļsirdīgi atbildētu. Uzreiz." (72.-73.lpp.).
Saprotot, ka noticis kas nelāgs, Nīle vēršas gan pie Bena
draugiem, gan Bena gandrīz jau bijušās sievas Flo. Bena bijusī
sieva Nīlei ir tabu, vai viņai var uzticēties? Vai Nīle uzticas pati
sev? Tomēr Flo piekrīt kopā ar Nīli šķetināt Bena pazušanas mīklu, bet kāpēc gan viņa palīdz?
Nīles tēls jau sākumā rada neviennozīmīgu iespaidu. Mīlestība vai apmātība? Iedomas vai realitāte? Lasītājs apmēram var nojaust, uz kuri pusi attīstīsies sižets, tomēr vai viss ir tā, kā šķiet? “Ap mani virmo bailes, viss bagāžnieks pilns ar bailēm. Bailes, kas savelkas. Bailes, kas draud aizžņaugt elpu. Tāpēc es elpoju un elpoju.” (315.lpp.). Neskaidrību ir daudz, turklāt arī pašu Nīli apdraud pagātnes elpas.
Ja Nīles rīcība un motivācija romāna gaitā bija daudz maz skaidra, tad Bena tēls man palika līdz galam neatklāts. “Viss, uz kā esmu balstījusies, ir aplams, jo tad viss, kas ir labs un dara mani drošu un laimīgu, ir zudis.” (289.lpp.).
“Elpo” man bija grāmata dažām stundām, jo pēc iespējas ātrāk gribējās uzzināt, kāds būs romāna atrisinājums, bet vai tāds maz bija? Varbūt ne gluži, kā biju cerējusi, bet negaidīti pavērsieni psiholoģiskās spriedzes romāna tradīcijās bija diezgan ieintriģējoši.
Izdevējs "Latvijas Mediji", 2020.g.