Pāriet uz galveno saturu

"Elpo" (J.Mērčanta)

Vācu rakstnieces Judītes Mērčantas psiholoģiskās spriedzes romāns “Elpo” lasītajam radīs ilūziju, ka viņš visu ir lieliski sapratis, taču nākamajā brīdī būs spiests to apšaubīt.

Galvenā varone Nīle ir laimīga kopā ar mīļoto vīrieti Benu, taču kādu dienu Bens pēkšņi pazūd.  Nīle zina, ka abi kopā iegāja veikalā, bet pēc brīža Bens tuvākajā apkārtnē vairs nav atrodams, nav nekādu pavedienu. “Tu vari skriet vienā virzienā vai otrā. Abos vienlaikus ne. Un, ja izlemsi nepareizi, ja skriesi neīstajā virzienā, tas otrs arvien vairāk attālināsies. Izlemt. Ir tik grūti izlemt.” (9.lpp.). Uz telefona zvaniem Bens Nīlei arī neatbild. "Mūsu noteikums bija: atstāj ieslēgtu mobilo! [..] Kad jutu, ka sāku šaubīties, man bija jāvar viņam pajautāt, vai arī viņš šaubās. Lai viņš vaļsirdīgi atbildētu. Uzreiz." (72.-73.lpp.). 

Saprotot, ka noticis kas nelāgs, Nīle vēršas gan pie Bena draugiem, gan Bena gandrīz jau bijušās sievas Flo. Bena bijusī sieva Nīlei ir tabu, vai viņai var uzticēties? Vai Nīle uzticas pati sev? Tomēr Flo piekrīt kopā ar Nīli šķetināt Bena pazušanas mīklu, bet kāpēc gan viņa palīdz? 

Nīles tēls jau sākumā rada neviennozīmīgu iespaidu. Mīlestība vai apmātība? Iedomas vai realitāte? Lasītājs apmēram var nojaust, uz kuri pusi attīstīsies sižets, tomēr vai viss ir tā, kā šķiet? “Ap mani virmo bailes, viss bagāžnieks pilns ar bailēm. Bailes, kas savelkas. Bailes, kas draud aizžņaugt elpu. Tāpēc es elpoju un elpoju.” (315.lpp.). Neskaidrību ir daudz, turklāt arī pašu Nīli apdraud pagātnes elpas.

Ja Nīles rīcība un motivācija romāna gaitā bija daudz maz skaidra, tad Bena tēls man palika līdz galam neatklāts. “Viss, uz kā esmu balstījusies, ir aplams, jo tad viss, kas ir labs un dara mani drošu un laimīgu, ir zudis.” (289.lpp.). 

“Elpo” man bija grāmata dažām stundām, jo pēc iespējas ātrāk gribējās uzzināt, kāds būs romāna atrisinājums, bet vai tāds maz bija?  Varbūt ne gluži, kā biju cerējusi, bet negaidīti pavērsieni psiholoģiskās spriedzes romāna tradīcijās bija diezgan ieintriģējoši. 

Izdevējs "Latvijas Mediji", 2020.g.

Šī emuāra populārākās ziņas

"Rakstītāja" (I.Gaile)

            Pirms Ingas Gailes romāna “Rakstītāja” droši vien daudzi pamanīja, ka “Zvaigzne ABC” izdevusi vēl kādu darbu par Ivandi Kaiju − Jāņa Ūdra “Ivande Kaija. Sievietes dzelme”. Abi romāni lasītāju iepazīstina ar Antoniju Lūkinu jeb Ivandi Kaiju – latviešu rakstnieci un sieviešu tiesību aktīvisti. Tas, ka divi atšķirīgi autori īsā laika posmā pievērsušies vienas personības izpētei, jau vien rosina vēlmi ātrāk izlasīt/uzzināt, kas tad ir I.Kaija, ar ko viņa bija un ir nozīmīga. Ņemot vērā atsauksmes par otra darba literāro kvalitāti, devu priekšroku I.Gailes “Rakstītājai” − latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekta “Es esmu…” sērijas otrajai grāmatai.          Romāns nav tikai par rakstīšanu un ar to saistīto, kā varētu šķist pēc grāmatas nosaukuma. Romāns ir par sievietes pasauli, par viņas vietu sabiedrībā, pienākumiem, kas ir pretrunā ar patiesajām jūtām un vēlmēm, par seksualitāti. Par a...

"NePieskaries man" (L. Knaidla)

     Gadu mijā vēl paspēju izlasīt L. Knaidlas jauniešu romānu "NePieskaries man". Nedomāju, ka pagūšu  grāmatu izlasīt pāris stundās, taču laiks paskrēja nemanot. Jā, tik ļoti aizrāva! Viens no labākajiem pēdējā laikā lasītajiem jauniešu romāniem. Grāmatā nav attēloti tikai pirmās mīlestības radītie pārdzīvojumi, ballītes un traka studentu uzdzīve, bet tiešām reālas problēmas.       Galvenā varone Seidža vēlas sākt jaunu dzīvi, tāpēc ir aizbēgusi no savas dzimtās pilsētas. Viņa dzīvo Volkswagen busiņā. Viņai nav ne naudas, ne draugu, taču ir liela apņēmība aizmirst pagātni, studēt psiholoģiju, atrast darbu un pārvarēt emocionālas traumas. Seidžai neienāk prātā, ka, strādājot skolas bibliotēkā, viņa  satiks savu pirmo īsto mīlestību   − izskatīgo un pašpārliecināto Luku. Starp abiem lēni, bet pamatīgi rodas simpātijas. Seidža nav vienīgā, kurai ir problēmas veidot normālas attiecības, arī Lukam ir emocionālas pagātnes traumas. ...

"Bez adatas" (L.Šmite)

  Ar Lindas Šmites darbiem iepriekš nebiju pazīstama, zināju tikai par grāmatu “Rainītis” (vēl manā lasāmo grāmatu sarakstā), taču autores bibliogrāfija ir krietni plašāka.  Citus “Vakara romānus” līdz šim arī nebiju lasījusi. Romāna “Bez adatas” darbība risinās Pļavniekos. I zņemot Klāva Elsberga pazīstamo Pļavnieku  dzejas ciklu, uz ko romānā vairākkārt atsaucas arī L.Šmite, c itu autoru darbos neesmu piefiksējusi, ka galvenā darbība tiktu tēlota šajā mikrorajonā. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc vēlējos šo darbu izlasīt, jo dzīvojot starp Purvciemu un Pļavniekiem, ir pazīstama šo mikrorajonu savdabība.  “Mums Pļavniekos it kā ir viss: dārgi jumti virs galvām, pilni lielveikalu iepirkumu rati, automašīnu krelles ap deviņstāvu namu garajiem kakliem, no kredītkartēm, maksāšanas un atlaižu kartēm uzblīduši maki. Ir grūti iepriecināmi bērni rotaļu laukumos, sunīši saitītēs, nevienam nevajadzīgi kaķi, mūžam ķērcošas kaijas, kas driskās plēš pilsētas rīta klusumu, a...